Kevins Čoats

Kevins Čoats Sensejs (Kevin Choate Sensei) praktizē aikido vairāk par 30 gadiem. Viņš sāka apmācīties 1976. gadā pie sava pirmā skolotāja Sigeru Suzuki Senseja (Shigeru Suzuki Sensei). Kevins izrādījās ļoti neatlaidīgs ceļā uz šīs mākslas apgūšanu un kavēja nodarbības ļoti reti. 1981. gadā viņš kļuva par Čikāgas Aikikai galveno pasniedzēju un ātri ieguva plašu atzinību kā augstākās klases instruktors, būdams prasīgs gan pret saviem skolniekiem, gan pret sevi pašu. Čoats Sensejs apmācīja aikido tūkstošiem studentu Čikāgā un tās apkārtnēs, vadīdams nodarbības ļoti dažādiem cilvēkiem – gan pensionāriem un jauniešiem, gan aktieriem un baleta māksliniekiem.

1998. gadā Micugi Saotome Šihans piešķira Sensejam Čoatam 6. danu, tādējādi atzīdams viņa prasmīgumu un uzticīgu kalpošanu aikido. Un vēl šodien Čoats Sensejs turpina mācīties pie Saotome Šihana un Hiroša Ikedas Šihana.

Čoats Sensejs kā Ujesibas aikido skolu vecākais instruktors daudz ceļo un vada aikido seminārus dažādos ASV novados, kā arī Krievijā, Turcijā, Portugālē, Venesuelā un citās valstīs.

Intervija ar Kevinu Čoatu

No sarunas kādā pasākumā pēc treniņa, 29.05.2002 :)
Tulk. L. Gribaļeva.

— Vai jūs piekrītat tam, ka aikido ir pasaules māksla?

— Tā ir, bet tikai tad, kad tu zini, ka vari uzvarēt un uzvarēsi cīņā. Aikido ir jādarbojas. Kad jūs pēc iziešanas uz tatami ar karatistu vai džudistu savstarpēji klanāties viens otram, tas nozīmē: „Mēs cienam viens otru – tu esi stiprs, bet arī es esmu stiprs.” Šeit nav vietas vārdiem: „OK, tu esi stiprs, bet mēs taču esam miermīlīgi cilvēki, tāpēc nedusmojies uz mani, ja kas...” – tās ir muļķības! Tas nozīmē, ka esi nobijies. Un ja cilvēks, skatoties uz karatistu vai džudistu, ir pārsteigts par viņu panākumiem, tas nozīmē, ka ir jānodarbojas ar karate vai džudo, nevis ar aikido.

Tas ir kā kristietībā – ja tev sit pa vaigu, bet tu reaģē ar vārdiem „Kāda velna?”, tad runa nav par kristietību. Ja tu atbildot ļausi sist pa otru vaigu – tad jā, tā ir kristietība darbībā, tā strādā.

Un aikido ir jādarbojas saskaņā ar saviem principiem. Es zinu, ka ja manam skolotājam Saotome-sensejam uzbruks kāds, nav svarīgi, karatists vai džudists, viņš vienalga uzvarēs. Tas ir sava veida izaicinājums, pārbaudījums, un ja tu pasniedz aikido, tev jābūt tam gatavam.

Tāpēc es uzskatu, ka ir totāli nepareizi, kad saka: „Tu apķer ne tā, vajag šitā, vēl nedaudz uz šo pusi un vājāk.” Tas nozīmē, ka kaut kas, ko tu dari, šajā gadījumā nedarbojas.

Un ja tā ir, tad tas pārvēršas par kaut kādu teoriju, grāmatu lasīšanu. Toties aikido, atšķirībā no kristietības, nav grāmatu, nav savas Bībeles. Saotome-sensejs vienreiz izteicās par šo pašu jautājumu, un tad piebilda: „Es uzrakstīju vienu grāmatu, bet tas bija sen un velti”. — Un kā tad ir ar garīgo pusi, harmoniju? Vai jūs runājat par to treniņos? — Protams, garīgais ir absolūti nepieciešams. Aikido mums vienlaicīgi jābūt gan Gandi, gan Muhamedam Ali – iekšējām garīgumam ir jāpastāv kombinācijā ar spēju aizsargāties. Bet treniņos mēs par to nerunājam. Kad mēs apgūstam aikido, mēs izejam cauri vairākām stadijām. A (rāda uz plaukstu), B (rāda uz elkoni), C (rāda uz plecu) un, visbeidzot, D (rāda uz vietu ap sirdi). Un tieši šī pēdējā stadija ir ļoti privāta. Tas, kas ir tavā sirdī un manā sirdī, ir pavisam dažādas lietas. Dažādi sapņi, dažāda izpratne par vienu un to pašu.

— Vai jūs uzskatāt, ka tie smalkumi, par kuriem jūs stāstāt un kurus rādāt semināros, ir nepieciešami tikai tiem, kas jau ir labi apguvis tehniku?

— Jā, tā tas ir, bez tehnikas nevar. Ja paskatīties uz dižajiem sensejiem, tad viņiem ir garlaicīgi rādīt standarta paņēmienus. Tā, piemēram, Saotome-sensejs sāk rādīt: „ikkjo... nikkjo...nē, tas ir garlaicīgi!” Tāpēc viņa skolnieku atestācijas laikā standarta tehniku izpilda vienkārši briesmīgi. Tomēr ja teikt: „Saotome-sensej, še jums miljons – parādiet, kur ir jāliek kāja šajā gadījumā?”, viņš saviebsies, bet parādīs. Un nākamreiz viņš liks kāju precīzi turpat, un trešoreiz u.t.t. Vēl vairāk, ja jūs paskatīsieties uz citiem sensejiem, viņi darīs to precīzi tāpat! Bet tajā pašā laikā atkārtos: „Tas taču nav tik svarīgi, sajūtiet to!”

— Kāpēc tad semināru laikā rāda tādas lietas, kuras ir grūti uztvert?

— Nu, pirmkārt, pat iesācējiem viena un tā pati tehnika var apnikt, kļūt garlaicīga. Un, otrkārt, ja tev pateiks: „Tev ir 5 minūtes laika, ko tu vari un pastāstīt un parādīt no aikido?”, vai tu tiešām rādīsi, kur tieši un kādā veidā likt kāju? Laikam nē, visticamāk, tu rādīsi kaut ko svarīgāku. Tāpat ir ar semināriem. Bet treniņos mēs ar tādām lietām nenodarbojamies.

"Gara harmonijas ceļš" - Aikido koncentrējas uz pretnieka spēka un enerģijas izmantošanu tā kontrolei.

Fiziskā līmenī tā ir cīņas māksla, kura sevī ietver dinamiku kustībā, satveršanu, metienus, kā arī Džiu-džitsu un Ken-džitsu (japāņu paukošanas māksla ar zobenu) tehniskus elementus.

Apgūstot šo cīņas mākslu Jūs atradīsiet pašaizsardzības metodes, fizisko veselību, kā arī gara izaugsmi un mieru.